Ekoloģija un ilgtspēja (sustainability) ir vienas no aktuālākajām 21. gadsimta tēmām, kas tiek apspriestas gan vides, gan sociālās un ekonomikas jomu kontekstā. Arī laikmetīgā māksla nav izņēmums ar Ilgtspējīgās mākslas (Sustainable Art), kā jauna un paliekoša žanra nostiprināšanos tajā. 

Mans piedāvājums ir mākslas pētījums, kurā uzmanība tiek pievērsta jautājumiem par ilgtspējīgu ideju ienākšanu laikmetīgajā mākslā. Par izmaiņām, inovācijām un kritiku, ko nes Ilgtspējīgā māksla, kā atsevišķa žanra izkristalizēšanās gan teorijā, gan praksē.

Cilvēku darbināti mehānismi, kā ekonomika, kultūra, vai velosipēdi, ir mūsu ikdienas dzīves sastāvdaļa. Līdz ar mākslinieka radošās prakses iejaukšanos tajos, tiek radīti kontrasti jaunām diskusijām par ekonomisko progresu, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un pašu ilgtspējas praktiķi.

Ideja par velosipēdu, kā pašpietiekama mehānisma izmantošanu ilgtspējīgā mākslas projektā. Sava iekšējā un ārēja līdzsvara noturēšanas un uzturēšanas koncepts. Velosipēds kā simbolisks, balansējams progress, kurš jānolīdzsvaro pretim lokālajiem un globālajiem mērķiem. Mehāniskā velo ceļa modulators, jeb mākslas darbs „Dodoties uz nekurieni” („Going nowhere”) kā konceptuāla, biodinamiska platforma tam.

Līdzīgi kā 20. gs sākuma Konstruktīvisma praktiķi, arī ilgtspēju praktizējošie mākslinieki neiespēj paredzēt nākošā gadsimta aprises. Taču tas, ko mēs iespējam ir balansēt esošo situāciju pēc iespējas sev ilgtspējīgākā virzienā. Tā kaut cik regulējot produktīvisma nosprausto kursu pretim progresam.

Zinātniskais vadītājs: Mg. art. lekt. Raitis Šmits, Latvija.

Mākslas darbs izstrādāts Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas fakultātes studenta Krista Ēberliņa bakalaura pētījuma “Ilgtspējīgās mākslas prakse: konstruējot utopiju” ietvaros. (06.05.11.)